Sadzīves tehnika

Blog

Laimonim Milleram - 100
Šogad aprit simtā vasara, kopš dzimis Laimonis Millers (15.07.1914 – 10.10.2009) – viens no ievērojamākajiem burāšanas sporta veicinātājiem mūsu valstī. | 7/13/2014

    «Burātājs Laimonis ... Lasīt vairāk

Beneteau iegādājās jaunu patentu "Wing Sail Rig"
Beneteau ir apņēmies padziļināti pētīt jaunās paaudzes buras jauniem kruīza jahtu modeļiem | 5/15/2014

          Tie, ... Lasīt vairāk

Dienas rutīna birojā
Nenoturējos pārpublicēt šo video. | 5/9/2014

Lai katram tāda rutīna birojā :) !  

More Entries
Categories
    Arhīvi

     

    Antīkie burinieki

    Vidusjūras piekrastes bija mūsdienu eiropas civilizācijas šūpulis. Pateicoties labvēlīgiem dabas apstākļiem šeit dzima, attīstījās un vēlāk diemžēl degradējās varenas valstis. Šī apgabala nozīme pasaules jūrniecības attīstības vēsturē bija milzīga, tapēc būtu loģiski sākt apskatīt peldlīdzekļu vēsturi tieši no Vidusjūras baseina.

       Pirmie buru kuģi parādījās šeit aptuveni 3000 gadus pirms mūsu ēras. Par to liecina zīmejumi uz senajām ēģiptiešu vāzēm, kau tgan šo laivu dzimtene visticamāk nav Nīlas ieleja, bet gan tuvumā esošais Persijas līcis. Tam apstiprinājums ir šādas laivas modelis, kas atrasts kādās kapenēs Eridas pilsētā, kas atrodas Persijas līča krastā.
      Peldlīdzekļu attīstība bija ļoti lēna, sākot no primitīviem plostiem vai kopā sasietiem niedru kūļiem, vēlāk līdz izdobtām laivām no koka stumbra un dažus metrus garām laivām ar vienu taisno buru.
        1969. gadā norvēģu zinātnieks mēģināja izdarīt interesantu eksperimentu, proti mēģināja pārbaudīt hipotēzi, ka ar buru aprīkots kuģis, kas izgatavots no papīrusa niedrēm, varēja peldēt ne tikai pa Nīlu, bet arī veica garus jūras pārgājienus. Šis kuģis pēc savas būtības bija vienkāršs plosts, tā garums 15m, platums 5m un augstums 1,5 metri ar mastu 10 m garumā, ar vienu taisnu buru un vienu airi stūrēšanai.
       Pirmais Tūra Heijerdāla mēģinājums ar plostu pārpeldēt Atlantijas okeānu un nokļūt Amerikā neizdevās, bet tālo jūras pārgājienu iespējamība tika pierādīta, kas pamudināja zinātnieku 1970. gadā mēģināt vēlreiz un otrais mēģinājums beidzās ar pilnīgu uzvaru.
       Pirms sāka izmantot buras, peldlīdzekļus vai nu pārvietoja ar airu palīdzību, vai arī vilka tauvās pa krastu ejošie strūdzinieki vai dzīvnieki. Peldlīdzekļi ļāva pārvietot smagas un apjomīgas kravas, kas neapšaubāmi bija ražīgāk nekā pārvietot tās pa sauszemi ar dzīvnieku pajūgu palīdzību.

    Vēlāk, aptuveni 1600 gadus pirms mūsu ēras, ēģiptieši sāka būvēt koka kuģus no akācijas koka un ievestā līvijas ciedra. Bet šos kuģus būveja sasienot kopā kokus, līdzīgi kā plostus no papirusa niedrēm. Komplektu ar siles veidā sasietiem baļķiem aptēsa kuģa formā. Lai bruses neizjuktu, tās horizontāli tika sasietas ar savilcējgaliem, bet garumā tās  tika savilktas ar resnu tauvu, kas gāja virs klāja un piedeva korpusam zināmu cietību. Šiem kuģiem nebija ne ķīļa, ne arī brangu.
         Salīdzinoši smagie un neveiklie Nīlas kuģi pamatā tika pārvietoti ar airu palīdzību, taisnstūrainā bura tika izmantota tikai kā papildus vilkmes līdzeklis. Pret Nīlas straumi un pa mākslīgajiem kanāliem kuģus parasti vilka strūdzinieki vai arī dzīvnieku pajūgi. Stūrešanai tika izmantoti stūres airi.
         Senie ēģiptieši devās arī tālākos jūras pārgājienos. Zīmējumā redzams apmēram 1500. gadā pirms mūsu ēras būvets ēģiptiešu jūras kuģis. Pēc konstrukcijas un lieluma tas neko daudz neatšķiras no Nīlas kuģiem, bet tam bija jau daudz lielaka taisnstūra bura. Un „falši” fortēviņš un ahtertēviņš.  Neapšaubāmi šis kuģis bija daudz kustīgāks par savu Nīlas senci, bet jāatceras, ka tas tomēr  ir veselu 500 gadu progresa rezultāts, kas nerunā par labu tā laika kuģu būvētāju attīstības spējām, kaut arī tie jau mācēja būvēt 60m garus un 20m platus kuģus un kuru komanda sastāvēja no 120 cilvēkiem.

        Ūdens transportam Senajā Ēģiptē bija liela nozīme. Sākumā tas aptvēra Nīlu un vēlāk piekrastes jūras rajonus. Nezaudējot no redzesloka krastus, jūrasbrauceji devās tālāk uz dienvidiem pa Sarkano jūru un uz ziemeļiem pa Vidusjūru. Tika pārvietotas kravas un kara kuģi, veica neskaitamus karagājienus.
       Ir vēsturiskas liecības par lielu tirdzniecības un kara ekspedīciju, ko XV gadzimtā pirms mūsu ēras organizēja Ēģiptes valdniece Hačedsupa. Šī ekspedīcija, kas vēsturiski tiek uzskatīta par tirdzniecības ekspedīciju, devās pāri Sarkanajai jūrai uz seno valsti Puntu Āfrikas dienvidu krastā (apmēram tur tagad ir Somālija). Kuģi atgriezās smagi piekrauti ar precēm un vergiem.

        Liela nozīme Šumeru pilsētvalstu tā laika attīstībai bija upju un jūras transportam. Šumeru pilsētvalstis, vēlāk sauktas par Mezopotāmiju vai Divupi, atradās divu lielu upju Tigras un Eifretas baseinā (tagad Irakas teritorijā).  Nav apšaubām, ka Šumeru kuģu būve bija ļoti augstā līmenī. Par to liecina ne tikai tālie jūras pargājieni uz austrumiem uz Indiju, bet arī uz rietumiem uz Āfrikas krastiem. Pastāv uzskats, ka Mezopotāmijas jūrnieki iemācīja ēģiptiešus lietot buras.

        Ēģiptiešu jūras brauceji Jaunās valdīšanas laikmetā (XVI-XI p.m.ē.) uzsāka tirgošanos Egejas jūrā ar Krētu, bet velāk ar Mikenu, kur radās pirmā attīstītā eiropiešu civilizācija.

        Krētas airējamie kuģi, kas bija aprīkoti arī ar taisnstūrainu buru, veica pārgājienus līdz Pirineju pussalai. Krētas flote, pēc visa spriežot, bija apguvusi visu Egejas jūru.
       Nozīmīgu daļu jūras braukšanas vesturē ir ierakstījuši feniķieši- mazu pilsētvalstu iedzīvotaji Vidusjūras austrumu piekrastē, kas dzīvoja Libānas kalnu pakājē.Feniķiešu kuģis
       Feniķiešu flotei Vidusjūrā bija noteicošā loma jau otrajā gadu simtenī pirms mūsu ēras. Feniķieši bija ne tikai uzņēmīgi tirgotāji, bet arī pirāti. Sagūstītos cilvēkus tie padarīja par vergiem un iespējams pirmie sāka izmantot vergus kā airētājus. Feniķiešu tirdzniecības un kara flote otrajā gadsimtā pirms mūsu ēras bija Ēģiptes faraonu flotes balsts.

    Tuviem pārgājieniem feniķieši izmantoja vieglus tirdzniecības kuģus ar airiem un aprīkotus ar vienu taisnstūra buru. Daudz iespaidīgāki kuģi bija paredzēti tālākiem pargājieniem un karakuģi. Feniķijai atšķirībā no Ēģiptes bija daudz piemērotāki dabas apstākļi flotes būvniecībai. Piekrastes tuvumā Libānas kalnu pakajē auga meži, kur pamatā auga kuģu būvei piemērotais slavenais Libānas ciedrs un ozols, kā arī citas vērtīgas koku sugas. Feniķieši vieni no pirmajiem (ja ne paši pirmie) būvējot kuģus sāka izmantot brangas un ķīļa konstrukcijas pie kā piestiprinaja apšuvumu. Kuģu aprīkojumā izmantoja virves, kas tika savītas no kaņepēm un iespējams vienkārši bloki. Šie kuģi bija vieglaki un kustīgāki par ēģiptiešu kuģiem.

    Bez kuģu uzlabojumiem feniķieši ir atstājuši vēl vienu zīmīgu mantojumu- vārdu „galera”, kas laikam ir iekļāvies visās Eiropas valodās.
         Feniķiešu kuģi devās ceļojumos no lielo pilsētu ostām, tādām kā Sidona, Ugarita, Gebala u.c., kur bija arī kuģu būvētavas.

    Pirmajā gadsimtā pirms mūsu ēras, sākumā pateicoties lielo tirdzniecības, vergu tirgošanas un kara kuģu pārgājieniem, pastiprinās feniķiešu ietekme Vidusjūras austrumu un rietumu daļā. Šajā laikā piekrastēs tiek dibinātas feniķiešu kolonijas, kas kļuva ne tikai par lielim tirdzniecības centriem, bet arī par svarīgām jūras bāzēm, kas bija nepieciešamas feniķiešiem, lai realizētu tālus jūras pārgājienus. Viena no tādām kolonijām Karfagena atradās tagadējās Tunisijas teritorijā un tai bija liela loma jūras braukšanas vēturē.

    Bez  Sicīlijas un Maltas feniķieši bija nokļuvuši līdz Vidusjūras un iespējams arī Spānijas Atlantijas piekrastei, bija izgājuši cauri Gibraltāra jūras šaurumam, tie veda alvu no Ziemeļanglijas, kuģoja gar Āfrikas rietumu piekrasti. Ir arī vēsturiskas liecības par feniķiešu pargājieniem dienvidu virzienā cauri Sarkanajai jūrai līdz Indijas okeānam. Feniķiešiem arī tiek piedēvēts gods par pirmo jūras pārgājienu apkārt Āfrikas kontinentam VII gs. p.m.ē., tas ir gandrīz 2000 gadu pirms Vasko De Gammas.

    Cita antīkās pasaules izcila civilizācija bija Grieķija, kuras vēsturiskajā attīstībā arī jūras flotei bija liela loma. Grieķi jau IX gs. p.m.ē. iemācījās no feniķiešiem būvēt tai laikā brīnišķīgus kuģus un agri sāka kolonizēt apkārtējās teritorijas. VII-VI gs. p.m.ē. to apgūtās teritorijas aptvēra visu Melno jūru, Vidusjūras rietumu piekrasti un Mazāzijas Egejas piekrasti.

    Neviens antīkais kuģis jeb tā daļa nav saglabājušies līdz mūsdienām, tapēc nav iespējams precizet priekšstatu par galeru pamattipiem, kas izveidojies uz seno zīmējumu un citu vēsturisku materiālu pamata. Ūdenslīdēji un akvalangisti turpina apsekot jūras dibenu vietās, kur risinājās lielākas jūras kaujas un gāja bojā simtiem kuģu. Par to formu un izmēru var spriest pēc netiešiem materiāliem, piemēram pēc precīzi fiksētiem māla trauku un metālisku priekšmetu izvietojumiem, kas saglabajušies tur, kur ir nogrimimuši kuģi. Un tomēr, tā kā nekādas korpusa detaļas nav izdevies atrast, neiztikt bez smalkas analīzes un fantāzijas.

    Grieķu tirdzniecības kuģis   Pirmie grieķu tirdzniecības kuģu tipi nedaudz atšķīrās no to feniķiešu prototipiem. Tajā laikā jūrasbraucēji nemācēja vadīt taisnstūraino buru un uzlūvēt pie vēja. Tā ceļš pie dienvid-austrumu ceļavēja no Aleksandrijas līdz Sicīlijai ilga aptuveni nedēļu, bet atpakaļ ar airiem trīsreiz ilgāk. Kuģi noturēja kursā ar stūres aira palīdzību, kam pret savu pēcteci bija divas priekšrocības- ar to varēja pagriezt uz vietas stāvošu kuģi un to varēja ceļā viegli nomainīt salūšanas gadījumā. Tirdzniecības kuģi bija plati un tiem bija ietilpīgas tilpnes preču izvietošanai.

         Grieķu kaujas kuģisAptuveni V gs. p.m.ē. parādījās grieķu kaujas kuģi „biremas” ar diviem airētāju stāviem, šiem kuģiem protams bija divreiz lielāks ātrums, nekā tāda paša izmēra kuģis ar tikai pusi airētaju skaita. Tajā pašā gadu simtenī izplatījās „trijeras” kuģi ar trim airētāju stāviem. Tāda tipa galeru konstrukcija ir sengrieķu kuģu būvētāju ieguldījums kara kuģu būves vēsturē. Kara kuģiem bija raksturīgi „gara” forma, tiem bija klājs, segta telpa karavīriem un ar vara plāksnēm apkalts ass ķīlis-tarāns priekšgalā pie ūdenslīnijas, ar kuru centās ielauzt pretinieka kuģu bortus jūras kaujās. Tādu kaujas ierīci grieķi pārņēma no frniķiešiem, kas to izmantoja VIII gs. p.m.ē.

    Grieķu TRIERA   Sengrieķu kuģu būvētāji mācēja būvēt vēl lielākus kuģus, kas sasniedza 100 m garumā un bija vairāk kā 10 m plati, tiem bija vairāki tarāni un tajā ietilpa ap 400 airētāju.
       Šie vairāku stāvu kuģi bija aprīkoti ar gariem smagiem airiem, kas airētāju pusē tika līdzsvaroti ar svina atsvariem. Grieķi pilnveidoja takelāžu, un citu kuģu aprīkojumu.
       Vēl nebija pazīstams kompass. Atklātā jūrā orientejās pēc zvaigznēm, izmantojot zināšanas par astranomiju. Pie kam šīs zināšanas acīmredzot tika aizgūtas no babiloniešiem un ēģiptiešiem, kas tajā laikā bija pazīstami ar saviem astronomiskajiem novērojumiem. Bet grieķi pirmie ieviesa terminus ģeogrāfiskais platums un garums, lai precīzi apzīmētu objektu atrašanās vietu uz zemes. Šie nosaukumi acīmredzot radās tādi, kādi tie ir pateicoties Vidusjūras formai. Zīmīgs ir arī ostu būves uzlabojumi, un tas, ka sāka būvet pirmās jūras bākas. Aleksandrijas līcī tika uzbūvēts 140 metrus augsts tornis, kurā tika dedzināta sveķaina malka.

        Kaut arī grieķi bija spējiīgi un pieredzējuši jūrasbraucēji, tajā laikā jūras ceļojumi, bija ļoti bīstami, katastrofu un pirātu uzbrukumu rezultatā daudzi kuģi nesasniedza savu galamērķi.

    Antīkās Grieķijas galeras apceļoja visu Melno un Vidusjūru, gar Gibraltāru tās devās uz ziemeļiem sasniedzot Britāniju un iespējams arī Skandināviju.

     

     

    Senās romas flote

    Jau republikāniskās valdīšanas perioda beigās, t.i. no pirmā līdz trešajam gadu simtenim p.m.ē., Romas impērija izpletās līdz milzīgiem izmēriem. Dabiski, ka bez vareniem jūras spēkiem pārvaldīt teritorijas, kas stiepās gar visu Vidusjūras Eiropas piekrasti no Bosfora līdz Gibraltāram, pluss vēl ziemeļu Āfrikas daļu, Mazāziju un vidējos austrumus, būtu bijis pārāk apgrūtinoši.

    Pie pirmās sadursmes ar Karfagenu romieši saprata, ka nevar cerēt uz uzvaru, ja nav spēcīgas jūras kara flotes. Ar grieķu speciālistu palīdzību viņi īsā laikā uzbūvēja 120 lielas kaujas galeras un pārnesa uz jūru savas karošanas metodes, ko piekopa uz sauszemes - tieša cīņa karotājam pret karotāju, izmantojot personīgos ieročus. Romieši izmantoja abordāžas tiltiņus. Pa šiem tiltiņiem, kas ar asu āķu palīdzību iecirtās ienaidnieka kuģu klājā, neļaujot tam manevrēt, romiešu leģionāri iebruka ienaidnieka kuģī un uzsāka kauju tiem raksturīgā manierē.

    Romiešu flotei, tāpat kā tā laika grieķu flotei, bija divu veidu kuģi - „apaļīgi” tirdzniecības un slaidie kara kuģi. Ir vēsturiskas liecības par lieliem kuģiem, kas bija līdz 60 metriem gari, 14 metriem plati un 13 metru augsti, un varēja pārvadāt līdz 100 t kravas.

    Šo kuģu galvenie elementi bija ķīlis, brangas un apšuvums. Galvenais kokmateriālu piegādātājs šajā laikā bija Dalmācija, vēlāk Maķedonija.

    Daži uzlabojumi tika veikti buru aprīkojumā. Galvenajā – grotmastā tika saglabāta liela četrstūraina bura, kas dažkārt tika papildināta ar divām mazākām trijstūrainām burām augšā. Parādās maza četrstūraina bura priekšējā slīpajā mastā - bušpritā. Kopējā buru laukuma palielināšanās, palielināja kopējo kuģa vilces spēku. Tomēr buras vēl joprojām palika par otršķirīgo dzinējspēku, pirmajā vietā vēl arvien bija airi.

    Tomēr neapšaubāmi buras bija kļuvušas daudz nozīmīgākas, it īpaši tālākos pārgājienos, kas tajā laikā tika veikti pat līdz Indijas krastiem. Grieķu jūrasbraucēji bija atklājuši, ka ziemeļrietumu musoni kalpoja ne tikai kā dzinējspēks, bet norādīja arī virzienu, kā daudz vēlāk kompass. Ceļš no Itālijas uz Indiju un atpakaļ, pa vidu ar pārcelšanos ar karavānu un pa upi no Aleksandrijas līdz Sarkani jūrai, prasīja aptuveni gadu. Agrāk ceļš ar airiem gar Arāvijas jūras piekrasti ritēja daudz ilgāk.

    Pakāpeniski attīstoties buru un to vadīšanas tehnikai, kuģim bija nepieciešams patstāvīgi izmantot vienu vai divus stūres airus. Seno Romiešu kaujas kuģi konstruktīvi maz atšķīrās no grieķu kaujas kuģiem. Tipiska romiešu trirēma Romas republikas sākuma periodā maz atšķīrās no grieķu trieras, kas nebija no lielāko skaita. Vēlāk romiešu kuģu būvētāji būvēja kuģus, kas bija lielāka izmēra, tomēr pirmie romiešu karagājieni Vidusjūrā tomēr tika veikti ar mazākiem kuģiem.

    Tirdzniecības ekspedīciju laikā romieši izmanto daudzās ostas Vidusjūras piekrastēs. Dažas no tām jau pieminētas, bet neapšaubāmi vienā no pirmajām vietām jāliek Aleksandrija, kas atradās Nīlas upes deltā. Tās nozīme kā tranzīta punktam pieauga palielinoties preču apgrozījumam starp Romu, Indiju un tālajiem austrumiem.

    PARTNERI:
     

      

     

      

    Prodomo Dallmayr Kafija no Vācijas  

    Kontaktinformācija:

    baltsails@gmail.com

    t. +371 26731268

     

    Iepriekšēja lapas versija pagaidām piejama šeit